Šīs vadlīnijas pamatā domātas antropoloģijas studentiem, kam uzdots rakstīt argumentētās esejas, bet minētos principus, protams, var izmantot jebkurš, kam nākas sastapties ar līdzīgiem uzdevumiem. Vadlīniju sākotnējo versiju izstrādājusi Karīna Vasiļevska-Dāsa un modificējis Klāvs Sedlenieks. Argumentētā eseja ir pamatots un strukturēts domu izklāstījums. Argumentētā eseja NAV plūstošs pārdomu apraksts. Tātad – argumentētā eseja vairāk līdzinās klasiskajam sacerējumam jeb domrakstam (ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu) nekā Zentas Mauriņas tipa literārajai esejai. Argumentētajā esejā sistemātiski un argumentēti jāpamato savs viedoklis par izvēlēto tematu. ​ Argumentētās esejas būtība ir pamatot un aizstāvēt savu argumentu. Tāpēc esejas autoram ir jāieņem noteikta nostāja, jāizvirza esejas galvenais arguments (apgalvojums) un tas pamatoti jāaizstāv. Tāpēc argumentēto eseju varētu dēvēt arī par pamatotās domas eseju. Nav ieteicams rakstīt eseju, kurā apgalvots, ka var būt gan tā, gan citādi un ka taisnība vienādā mērā ir diviem pretējiem argumentiem.

Argumentētajā esejā noteikti jāizmanto atsauces. Jebkurš darbs, kurā nav norādīts izmantotais avots, ir izskatāms par plaģiātu. Atsaucēs jānorāda tieši izmantotā lapaspuse, kas tiek citēta/pārfrāzēta, nevis norādīts viss izmantotā avota lapaspušu skaits. ​ Tiešs citāts ir tāds citāts, kurā pilnībā tiek izmantots kāds darbs vai tā fragments. Tiešie citāti ir jāliek pēdiņās, un ir skaidri jānorāda, ka tās nav argumentētās esejas autora domas. 5-10 lapu īsā esejā nevajadzētu izmantot tiešos citātus, kas garāki par trim rindiņām. Šādā esejā vislabāk izmantot pārfrāzējumu (sk. nākamo rindkopu). Arī tulkojums ir jāuzskata par citātu. Jebkurš citāts, kas garāks par trim rindiņām, ir īpaši jāatzīmē ar atkāpi (un bez pēdiņām), kā arī mainot burtu lielumu uz mazāku (RSU noteikums) vai teksta izvietojumu uz ciešāku, piemēram, double-space vai 1.5-space tekstā uz single-space (starptautiska prakse). ​ Atsauce bez pēdiņām liekama arī tad, kad ir izmantots pārfrāzēts kāda autora darbs, norādot esejā autora vārdu. Piemērs: T.H. Ēriksens savā darbā „Mirkļa tirānija” uzskata, ka mūsdienās mēs dzīvojam t.s. „ātrajā laikā”. (Seko turpinājums par to, ko vēl saka Ēriksens.) Pārfrāzējuma beigās – atsauce. Atsauču stilu ir daudz un tie atšķiras dažādās niansēs. Lai noformētu atsauci pareizi, jāskatās attiecīgās institūcijas atsauču noformēšanas noteikumos.

Argumentētās esejas bieži vien tiek uzdotas par noteiktu tematu. Būtiski ir to uzmanīgi izlasīt un eseju rakstīt tieši par doto tematu. ​ Tā, piemēram, temats varētu būt: "Latvieši bieži vien tiek uzskatīti par zemnieku tautu, bet arī sēņošanas tradīcijas ir diezgan spēcīgas. Kās tas ietekmē mūsu raksturu un/vai kognitīvo orientāciju?" Rakstot eseju par šādu tematu, svarīgi ir pievērst uzmanību uzstādījumiem, kas tajā iekļauti. Piemēram, vai latvieši tiešām ir zemnieku tauta? Kas par to liecina? Kas ir latvieši un kādi procesi rada šādu pašidentifikāciju? Vai sēņotāju tradīcijas ir spēcīgas, un kas par to liecina? Vai tas kaut kādā veidā varētu ietekmēt "latviešu" kognitīvo orientāciju – un kas vispār ir kognitīvā orientācija? Balstoties uz līdzīgiem apsvērumiem, var veidot savu galveno argumentu, kam būtībā ir jābūt koncentrētai atbildei uz esejā iekļauto jautājumu. Galveno argumentu vislabāk izklāstīt tēzes veidā – t.i. kodolīgā esejas galvenās domās formulējumā vienā vai divos teikumos, ideālā variantā norādot savu viedokli (pozīciju) un minot galvenos pierādījumus, kas tiks izmantoti. Ja dots esejas temats, tad visvieglāk ir tēzi veidot, izmantojot esejas tematā minētos jēdzienus. Piemērs: “Tas, ka latvieši tiek uzskatīti par zemnieku tautu ar spēcīgām sēņošanas tradīcijām, balstās aplamos priekštatos par Latvijas vēsturi un mūsdienu situāciju, ko pamatošu ar īsu ieskatu lauksaimniecības attīstībā Kurzemes novadā un piemēriem no Pretsēņošanas biedrības iekšējās aptaujas.” Argumentētā eseja iederas kritiskās domāšanas tradīcijā, tāpēc būtiski parādīt savu spēju domāt kritiski un savus argumentus kontekstualizēt teorijā un datos.

Argumentētā eseja tiek rakstīta pēc sekojoša plāna (rindkopu skaits ir aptuvens): Ievads (īsi formulēts apgalvojums, kura patiesīgums jāpierāda) – viena rindkopa Ievada sākumā norādīts svarīgākais, par ko būs eseja un noformulēta galvenā doma (tēze), kas esejas gaitā tiks pamatota. Nākamajos teikumos nosaukti vairāki (piemēram, trīs) argumenti tādā secībā, kādā ar tiem tiks atklāts esejas saturs. Šiem teikumiem arī patiešām ir jānosauc šie pamatojumi. Piemēram, apgalvojums, ka "šajā esejā es apskatīšu latviešu zemnieka dabu, vēsturiskās izmaiņas un mūsdienu konsekvences", nav uzskatāms par veiksmīgu. Daudz labāk būtu, piemēram, teikt: "Pirmkārt, vēlos demonstrēt, ka ideja par latviešiem kā zemnieku tautu ir aplama. Otrkārt, zemniecības nozīme latviešu dzīvē ir mainījusies, it īpaši pēdējo 100 gadu laikā. Un, treškārt, mūsdienās novērojamās sakritības ar 'zemnieku domāšanu' Latvijā ir tikai fragmentāras, un tāpēc skaidrojumu labāk meklēt citur." Ievadam jābūt tādam, lai lasītājs gūtu visu būtiskāko informāciju par šajā esejā izvirzītajiem apgalvojumiem. ​ Iztirzājums (apgalvojumu, pierādījumu un piemēru, secinājumu izklāsts) – apmēram trīs rindkopas Katrā no rindkopām atklāts viens arguments (apgalvojums), kurš pierādīts ar faktiem un citiem piemēriem. Ir ieteicams pirmajā rindkopas teikumā noformulēt galveno domu. Ja galvenā doma netiek izcelta pirmajā teikumā, jāpiedomā, lai šī doma tiktu atklāta, līdz ar to ir skaidri jāzina kāda tā ir katrā rindkopā. Katru rindkopu nobeidz teikums, kas apkopo izklāstīto informāciju un kuru vēlāk var izmantot nobeigumā. Nobeigums (secinājumu un atziņu kopsavilkums, kas pierāda ievadā izteikto apgalvojumu) – viena rindkopa Iepriekšējie secinājumi (katras iztirzājuma daļas pēdējais teikums) apkopoti kopsavilkumā, kas vai nu apstiprina, vai noliedz ievadā izteikto apgalvojumu. Šos secinājumus labāk noformulēt kā pārfrāzējumus nevis tieši pārkopēt no minētajām rindkopām. Nobeigumā var īsi ieskicēt arī citus aspektus, kas varētu tikt apskatīti, runājot par konkrēto pierādāmo apgalvojumu.